Kopš gada sākuma Latvijā velti meklēt mežniecības un mežsargus. Valsts meža dienesta reforma, ko daudzi salīdzināja ar astes ciršanu pa gabaliņam, pabeigta. Kādi ir gaidāmie ieguvumi – par to saruna ar VMD ģenerāldirektoru Andi Krēsliņu.

– Optimizācija vai reforma – kā nu kuram labāk patīk – Valsts meža dienestā ir pabeigta. Kāds ir kopsavilkums?

A. Krēsliņš: – No pirmā janvāra Valsts meža dienestam ir 29 biroji, kas lielākoties atrodas kādreizējo rajonu centros, kur vairākumā gadījumu jau tagad atrodas vai nu virsmežniecības administrācija, vai bijusī mežniecība.

Ikviens meža īpašnieks vai tiesiskais valdītājs neatkarīgi no tā, kurā vietā atrodas viņa meža īpašums, var doties uz jebkuru biroju un saņemt nepieciešamos dokumentus un informāciju un nokārtot jautājumus, kas attiecas uz viņa mežu, kas ir saistīti ar normatīvajos dokumentos noteikto prasību ievērošanu īpašuma apsaimniekošanai. Tagad pavisam ir trīssimt mežziņu un sešdesmit vecāko mežziņu amatu vietas. Vecākajam mežzinim uzraugāmā meža platība ir mazāka, toties viņš organizē piecu sešu mežziņu darbu un veic meža uguns apsardzības koordināciju.

– Valsts meža dienestā no darba atbrīvoti 125 cilvēki, no kuriem 115 bija mežsargi. Pirms reformas teicāt, ka vairāk samazināsit centrālo aparātu, bet reāli visvairāk "noīsināti" mežsargi. Bet centrālā aparāta desmit darbinieki pārcelti uz virsmežniecībām.

– Ne gluži tā. Līdz 1. jūlijam par desmit cilvēkiem samazinājām centrālo administrāciju. Bija 72, tagad ir 61 darbinieks. Sešus pārcēlām uz virsmežniecībām. Agrāk centrālā administrācija jaucās tajās lietās, kas jādara uz vietas mežā, un dažkārt nepildīja centrālās administrācijas pienākumus – veikt virsmežniecību metodisko vadību, strādāt pie normatīvo aktu bāzes utt. Šobrīd ir ļoti precīzi noteikts tas, ko dara vieni un ko otri, pamatstruktūra ir virsmežniecība.

Izstrādājot strukturālās optimizācijas projektu, mēs izlīdzinājām visu teritoriālo struktūrvienību uzraugāmās platības un vienāda līmeņa amatpersonām vienādojām veicamo darbu apjomu. Tāpēc no pirmā janvāra mums ir vienkāršāks, pārskatāmāks un salīdzinoši vieglāk vadāms Valsts meža dienests.

– Un brūces pamazām sadzīst...

– Ko nu saucam par brūcēm... Protams, žēl, ka vārdi "mežsargs" un "mežniecība" pamazām aiziet vēsturē, bet Igaunijā tas notika jau deviņdesmitajos gados.

– Mežinieki stāsta, ka šādu reformas variantu – saglabāt virsmežniecības, nevis mežniecības – izstrādājusi virsmežziņu grupa, kam izdevās par to pārliecināt savu kursabiedru, iepriekšējo zemkopības ministru Dūklava kungu, kuru bieži apciemojuši...

– Neesmu Dūklava kursabiedrs un pats pēc savas iniciatīvas pie viņa nekad neesmu bijis. Strukturālās reformas pamats, pirmkārt, ir normatīvo aktu izmaiņas. Visus šos gadus meža dienests tika mazināts bez jebkādām strukturālajām izmaiņām, ja neskaita to, ka tika samazināts mežniecību un virsmežniecību skaits.

Šoreiz mēs radikāli pamainījām arī darba organizāciju. Tas, ko esam izdarījuši, ar pašreizējo finansējumu ir vienīgais loģiskais variants. Optimizāciju esam veikuši ar tādu aprēķinu, lai kadru samazināšana, saglabājot līdzšinējo meža uzraudzības kvalitāti, vienreiz beigtos. Kādreiz mežs tika uzraudzīts pilnībā, varētu teikt, ka bija totālā kontrole un tajā laikā dienestā strādāja 1919 cilvēki. Mēs pēdējos gados esam pietiekami labi veikuši savus pienākumus, līdz ar to esam audzinājuši apzinīgus un zinošus meža īpašniekus un rezultāts ir tāds, ka mežā tik daudz sargu un skolotāju vairs nevajag.

Bet tie meža īpašnieki, kuriem nav intereses apgūt zināšanas par savu mežu, tie savus īpašumus pārdod lielajiem īpašniekiem, kuriem ir iespēja tos apsaimniekot profesionāli.

– Puse no visiem mežiem Latvijā pieder valstij. Vai tos uzraugāt tikpat stingri kā privātos mežus? Cik pēdējā laikā bijuši gadījumi, kad pārkāpumu protokoli tiek sastādīti valsts mežu apsaimniekotājiem?

– Ja bijuši pārkāpumi, tad visos gadījumos. Privātajiem meža īpašniekiem un valsts mežu apsaimniekotājiem likumi ir vienādi. Kad vēl strādāju virsmežniecībā, atceros, administratīvie sodi valsts mežos tika sastādīti pietiekami daudz, bija tiesvedība arī par materiālajiem zaudējumiem. Reiz bija gadījums, kad koki tika nocirsti pāri cirsmas robežai. Cirsma bija iestigota nepareizi, mēs atteicām daļu cirsmas, bet kontraktors nocirta visu. Tāpat tika fiksēts pārkāpums, kad koksnes pievešana notika medņu riesta laikā. Jo-projām notiek tiesvedība, vai lieguma teritorijas buferzonā drīkst cirst vai ne.

Taču valsts mežos, salīdzinot ar privātajiem mežiem, pārkāpumu ir ievērojami mazāk.

Tomēr privātie ir labticīgāki, ja mēs viņiem atsakām, viņi šo prasību ievēro, bet valsts meži turas pretī.

– Liekas, mēs īsti nemaz nenovērtējam, cik liela morāla un materiāla atbildība gulstas uz meža dienesta darbiniekiem...

– Šobrīd ir ierosināta disciplinārlieta Ziemeļvidzemes virsmežniecībā, kur sanācis tā, ka viens meža īpašnieks nocirtis cita meža īpašnieka mežu. Fabula ir tāda – mežzinis uzdeva mežsargam pārbaudīt meža inventarizāciju. Mežsargs vai nu pavirši pārbaudīja, vai nepārbaudīja, bet mežzinis uzticējās un inventarizāciju pievienoja datubāzei. Meža īpašnieks, vadoties pēc jaunās inventarizācijas materiāliem, iestigoja cirsmu. Mežzinis atkal aizsūtīja pārbaudīt, atzina, ka cirsma ir legāla un viss var notikt. Bet atnāk kaimiņu īpašuma saimniece un pasaka – kāpēc jūs mūsu īpašumā cērtat mežu? Tā ka dalītā atbildība reizēm ir diezgan liela bezatbildība. Tagad, jaunajā sistēmā, lēmums jāpieņem un par visu jāatbild vienam cilvēkam. Tas paceļ cilvēka pašapziņu, un viņš zina, ka pats ir atbildīgs par visu.

– Tas nepalielina korupcijas iespējas?

– Ir neliela, bet efektīva kontrole, lai katrs zinātu, ka viņam tiek sekots līdzi. Mežā darbības pēdas saglabājas vairākus gadus. Ja mēs divos trīs gados šo mežziņu apgaitu vienreiz izkontrolēsim riskantajos objektos, mums būs priekšstats, vai mežzinis strādā godīgi vai pavirši.

– Valsts meža dienests ir Zemkopības ministrijas pakļautībā, akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži" arī. Vieni naudu pelna, otri mežus sargā. Vai nebūtu loģiskāk, ja meža sargi būtu Vides ministrijas pakļautībā?

– Pasaules pieredze šajā ziņā ir ļoti dažāda. Ja mežiem nebūtu vienota politiskā vadība, tad diez vai kokrūpniecība Latvijā būtu sasniegusi to līmeni, kāds ir pašreiz, un krīze mūs būtu vairāk ietekmējusi. Tad diez vai kokrūpnieki tos divus miljonus kubikmetru vietējās kokrūpniecības glābšanai par sakarīgām cenām klāt būtu dabūjuši. Arī no šīs puses vienota politiskā vadība jeb nozares koncentrācija vienās rokās ir devusi labumu.

– Vai to naudiņu, ko meža dienests ietaupīs telpu īrē un štatu mazinājumā, mainoties apgaitām, mežziņi nenobrauks benzīnā?

– Aptuveni astoņdesmit procenti no mežziņiem un pāri deviņdesmit procenti no vecākajiem mežziņiem dabūja tās apgaitas, kuras vēlējās. Sistēma bija tāda – cilvēks varēja pieteikties uz trīs vietām un praktiski ieguva pirmo vai otro izvēli. Tie, kuri piekrituši uz darbu braukt sešdesmit astoņdesmit kilometrus, ir izņēmumi.

– Vai izvērtēts rezultāts, kas iegūts, veicot iepriekšējās meža dienesta reformas?

– Valsts pārvaldē kaut ko izmērīt ir grūti. Ir vir-kne rādītāju, pēc kuriem tiek vērtēts mūsu darbs, – meža ugunsgrēki, atklāto meža pārkāpumu skaits. Taču tie ir salīdzināmi nosacīti. Jo ir jau arī tā – jo mazāk meža dienesta darbinieku, jo mazāk pārkāpumu, tāpēc ka tos vienkārši neatklāj. Šobrīd neveicam totālo kontroli, līdz ar to apgalvot, ka būtu simts procentus visu atklājuši, nevaram. Taču kopējais līmenis ir cēlies, pateicoties milzīgam darbam, izglītojot mežu īpašniekus.

Līdz ar to sanāk tā – jo labāk strādājam, jo mums dod mazāku finansējumu un mūsu kļūst mazāk. Labākajos gados Valsts meža dienesta budžets bija 22 miljoni latu, šobrīd tie ir tikai astoņi miljoni.

– Kā pieaugusi uzraugāmā apgaita un atalgojums?

– Apgaita palielinājusies, bet nebūtiski, par kādiem divsimt trīssimt hektāriem.

Pērn mežsarga vidējā alga bija trīssimt lati "uz papīra", šogad mežziņa alga ir 460 lati, vecākā mežziņa alga – 520 lati pirms nodokļu nomaksas. Nesaku, ka tas ir daudz, ja salīdzina ar nozares vidējo. Mūsu atalgojums no akciju sabiedrības "Latvijas valsts meži" atpaliek divas reizes.

– Un kā ar tehnisko bruņojumu – mašīnām, degvielu, GPS iekārtām?

– Pērn uz mežniecību bija apmēram divas, maksimums, trīs GPS iekārtas, šobrīd visi mežziņi ar tām ir nodrošināti. To precizitāte ir augsta – lietojot korekcijas koeficientu, pat līdz pusmetram. Strādājam pie tā, lai visas datubāzes būtu savienotas vienā sistēmā. Lai nebūtu tā, ka mednieku datubāze tiek uzturēta atsevišķi, tāpat atsevišķi arī Meža valsts reģistrs, Meža ugunsgrēku datubāze un kartogrāfiskais materiāls. Kad modernizēsimies pilnīgi, varēsim vienkāršāk sastrādāties arī ar akciju sabiedrību "Latvijas valsts meži". Dati, kas ienāks, tiks sadalīti pa mežziņu apgaitām, viņiem atliks tikai izvērtēt, kādā kvalitātē cirsmas iestigotas, drīkst cirst vai nedrīkst.

Par transportu – šobrīd esam noslēguši līgumu par 150 automašīnu pirkšanu, no tām jau 34 saņemtas. Līdz aprīlim saņemsim vēl 116. Ir atrasts finansējums, lai šogad nopirktu vēl 140 auto, ja viss ies raiti, līdz gada beigām ar transportu nodrošināsim visus mežziņus. Tā tas būs pirmo reizi Valsts meža dienesta pastāvēšanas vēsturē.

Visas 150 automašīnas ir pilnpiedziņas ar kravas kasti. Tā vajadzīga, lai varētu vest sūkni un šļūtenes, ja izcēlies meža ugunsgrēks. Jāņem vērā, ka vasarā ar meža ugunsgrēkiem mums būs jātiek galā ar mazāku cilvēku skaitu. Operatīvi un ātri nodzēst tādā gadā, kāds bija 2006. gads, varētu būt problēmas. Tādā gadā, kāds bija pagājušais, mēs tiktu galā.

– Meža īpašnieki pieraduši, ka mežniecībās viņus konsultēja. Tagad mežziņiem darba vairāk. Vai tas nozīmē, ka uz biroju durvīm būs rakstīts – domu par konsultācijām aizmirstiet ārpusē?

– Nevienu, kurš, aizpildot dokumentus, nebūs salicis pareizi komatus, ārā, protams, nedzīs. Taču būtu labi, ja meža īpašnieks uz biroju nāktu ar pareizi sagatavotiem dokumentiem un skaidru ideju, ko viņš grib. Bieži ir bijis tā: meža īpašnieks saka – te ir inventarizācijas dati, lūdzu, palīdziet izvēlēties, kur vēl varu kādu kravu baļķu dabūt. Nevar aiziet uz biroju kā balta lapa. Priekšzināšanām ir jābūt. Pretējā gadījumā labāk vispirms runāt ar tiem, kuri specializējušies konsultāciju sniegšanā.

– Jums ir lepns un droši vien dārgs birojs pašā Rīgas centrā. Vai Valsts meža dienestam piemērotāka atrašanās vieta nebūtu, piemēram, Salaspils, kur jau dzīvojas meža zinātnieki?

– Rīgas centrā atrodamies tikai tāpēc, ka šīs ēkas īre, kas pieder valstij, mums ir ļoti lēta. Laika gaitā mums izdevies no-slēgt ļoti izdevīgu ilgtermiņa līgumu. Taču es arī uzskatu, ka meža dienestam, Zemkopības ministrijai vajadzētu atrasties tuvāk laukiem, tas gan atslogotu Rīgas centru, gan vietās, kur šīs struktūras izveidotos, veicinātu intelektuālu un ekonomisku attīstību.

Zviedrijas piemērs to apliecina – tur Lauksaimniecības ministrija atrodas nevis Stokholmā, bet Jenšēpingā. Ja mums būtu jāmaksā par to māju centrā vairāk, tad jau būtu pārvākušies.

Iespējams, ka tad, ja mūsu budžets pieaugtu līdz 12 miljoniem gadā, kas aptuveni būtu viens lats par katru nocirsto kubikmetru, mēs šo jautājumu varētu risināt. Būtu labi, ja mums izdotos panākt šādu budžetu, un arī atbalstu no meža nozares organizācijām tam esam saņēmuši. Lepni mēs tad nedzīvotu, taču tas būtu adekvāts atalgojums ieguldījumam tautsaimniecībā.

– Mežziņi brauks ar džipiem, lietos modernas satelītiekārtas, bet vai viņiem būs formastērpi?

– Ja rastos finansiālās iespējas, darba formu mēs nodrošinātu. Bet šā gada budžetā mēs to nevaram atļauties.

Avots-LA