Latvijā vienīgais meža īpašnieku kooperatīvs - lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība "Mežsaimnieks" - ļaus konkurēt ar ārzemju meža zemes uzpircējiem, jo mazajiem īpašniekiem atvieglos ikdienas saimniekošanu, kā arī uzlabos naudas plūsmu. Par pamatu ņemot lauksaimnieku kooperatīvu pozitīvo pieredzi, "Mežsaimnieks" cer sasniegt vismaz 10 000 hektāru pārvaldāmo platību, lai nodrošinātu ilgtspējīgu darbību, kas pierādītu, ka meža nozare ir stabila un ienesīga uzņēmējdarbība, intervijā  sacīja kooperatīva dibinātāji Aldis Ozoliņš un Grigorijs Rozentāls.

Kooperatīva ideja jau tika pausta pērn, kādēļ tāda kavēšanās ar dibināšanu?

A.O. Kavēšanās patiesībā jau ir ilgāka. Visu laiku runājām par to, ka kooperēšanās ir vajadzīga. Pirmsākumā, 90.gados, līdzīgs pasākums izgāzās, kas iedragāja mežsaimniekiem svarīgāko - uzticību.

G.R. Kā jebkurā jomā arī kooperatīviem ir labi piemēri un slikti piemēri - veiksmīga uzņēmējdarbība un neveiksmīga uzņēmējdarbība. Kā redzam, Ziemeļvalstī meža īpašnieku kooperatīvi aptver lielu daļu. Somijā - 130 000 un 110 000 Zviedrijā. Tiesa, Madonas pusē arī organizējas neliela kooperācijas grupiņa. Tā ka neesam bez sekotājiem.

Bet meža īpašnieku kooperatīvs ir uzņēmējdarbība. Jā, iepriekš bija mēģināts kaut ko tādu darīt, bet, iespējams, cilvēki aizsteidzās drusku laikam priekšā. Tolaik vēl bija ļoti daudz "pelēkās" koksnes, un cilvēki centās daudz vairāk izvairīties no nodokļu maksāšanas. Neesmu iedziļinājies iemeslos, bet to atceras kā sliktu piemēru.

Citviet, piemēram, lauksaimniecībā kooperēšanās norit pilnā sparā...

A.O. Lauksaimniekiem produkcijas aprite ir ātrāka, mežā produkts gatavojas ilgi, un varbūt tāpēc arī tāda kopā sanākšana nav tik interesanta. Taču, ja kooperatīvā ir daudz īpašnieku, tad kāds cērt katru gadu.

G.R. Domāju, "Latraps", "Dzēse" un "Trikāta" nevienam nav sveši nosaukumi. Ap esošo kooperatīvu aktivitātēm veidojas pozitīva publicitāte, un kādā brīdī nolēmām, ka šis ir īstais brīdis, lai to darītu. Esam uzņemti Latvijas Lauksaimnieku kooperatīvu asociācijā.

Kāds tad ir labums no kooperēšanās?

G.R. Strādāt katram atsevišķi, protams, ir vienkāršāk. Taču, ja cilvēkam nav zināšanu vai pieredzes, un meža īpašnieks nav visu laiku iekšā tirgū, pastāv liela varbūtība, ka viņš pieļaus kļūdas un viņu izmantos. Nākot kopā, strādājot kopā, ir nepieciešami kompromisi un jārēķinās ar citiem, tā ir dzīve. Taču citu alternatīvu nav. Ir daži meža īpašnieki, kuri izaugs ļoti lieli, un spēs algot profesionāļus, kuri rūpēsies par viņu mežu. Viņi strādās ar lieliem apjomiem, un ar viņiem tirgū rēķināsies. Bet tādu varbūt būs 0,01% no visiem meža īpašniekiem.

Paliek pārējie īpašnieki, kuriem nekad nepiederēs 10 000, 20 000 vai vairāk hektāri meža. Viņi vienmēr būs tajā situācijā, kad tirgus diktēs noteikumus. Domāju, katrs meža īpašnieks ir saskāries ar nekorektu uzmērīšanu, cenu un tamlīdzīgi, dažkārt - arī ar nemaksāšanu. Tā ir slikta pozīcija.

Vai ir interese no īpašnieku puses?

G.R. Jā, interesentu skaits jau ir dažos desmitos mērāms. Tagad vēl nevaram viņus pieņemt, jo jāpabeidz visas formalitātes. Galvenokārt tie ir cilvēki, kuru ādu laiku mežā nav neko darījuši, bet tagad grib sākt saimniekot.

Stājoties kooperatīvā, īpašniekam jāiemaksā summa paju kapitālā atbilstoši savas platības lielumam. Viens hektārs atbilst četriem latiem. Līdz ar pajām cilvēks kļūst par kooperatīva līdzīpašnieku.

Kā kooperatīvs pelnīs naudu?

G.R. Tas kā starpnieks ieturēs dažus procentus no apsaimniekošanas darbībām. Mežizstrādes darbiem tie varētu būt aptuveni 10%, bet par to vēl jāvienojas valdei.

Vai varat iegūt arī kādu Eiropas Savienības atbalstu?

A.O. Šis gads ANO ir izsludināts par kooperācijas gadu. Tas drīzāk ir morāls atbalsts. Ja kooperatīva darbība atbildīs kādām programmām, varbūt arī varēsim piesaistīt reālu palīdzību.

G.R. Saprotu, ka Zemkopības ministrijā tiek strādāts pie tā, lai nākamajā plānošanas periodā, pēc 2014.gada, būtu atbalsta nauda arī meža īpašnieku kooperatīviem. Uz to laiku būsim jau "ieskrējušies", jo, lai saņemtu atbalstu, jāiziet noteikta atzīšanas procedūra - nepietiek arī attiecīgu ierakstu Uzņēmumu reģistrā, ka esam kooperatīvs. Kvalificējoties saņemsim zināmus nodokļu atvieglojumus. Valsts ir ieinteresēta, lai īpašnieki kooperētos, jo tas nozīmē, ka arī mazie mežsaimnieki nestrādās "pelēkajā" sektorā.

Vai "pelēkā" koksne vēl ir aktuāla?

A.O. Tās īpatsvars ir ļoti sarāvies. Savulaik neviens pat nepūlējās noformēt dokumentus. Kopš ienākumu nodokļi ir skaidri un saprotami, ir vieglāk samaksāt.

G.R. Bet nenoliedzami katrā nozarē ir cilvēki, kuri strādā pelēkajā zonā.

Patlaban dibinātāju, 15 mežsaimnieku, īpašumā vai pārvaldījumā ir gandrīz 2000 hektāru meža. Cik hektāru pārvaldību gribētos sasniegt?

A.O. Vēlamais apjoms būtu tas, ko nav nopirkusi AS "Latvijas Valsts meži" (LVM) un ārzemnieki. (smejas) Taču, visticamāk, arī lielos vietējos īpašniekus kooperēšanās neinteresēs. Lai gan, pašreizējo dalībnieku lielums ir dažāds - no sešiem līdz 900 hektāriem.

G.R. Protams, ar 2000 hektāriem nepietiks. Platība ir strauji jāpalielina. Sākotnēji naudas plūsma stabilizēsies no paju kapitāla iemaksas, taču ilgtspējīgam kooperatīvam tas ir jāpanāk no saimnieciskās darbības, un ar 2000 hektāriem tas nav iespējams. Tas varētu būt iespējams, sākot no 10 000 hektāru.

Cik ilgā laikā plānots sasniegt 10 000 hektāru robežu?

G.R. To ir grūti prognozēt.

A.O. Tas ir atkarīgs no cilvēku intereses.

Minējāt ārzemju meža uzpircējus - vai kooperatīvs ļautu pretdarboties šādai tendencei?

A.O. Bet, protams! Īpašnieks ar mazu zemes platību, veicot cirtes tikai reizi dažos gados, var krist kārdinājumā to pārdot. Bet, iekļaujoties kopējā vidē - gan apsaimniekošanas, gan finansiālajā - ir iespējams atvieglot meža īpašnieku ikdienu.

G.R. Mērķis ir palielināt naudas plūsmu, ko saņem meža īpašnieki, un padarīt saprotamāku meža apsaimniekošanu, jo bieži vien cilvēki varbūt nejūtas zinoši. Tas palīdzēs novērst to, ka īpašnieks atmet ar roku, un savu mežu pārdod. Gribam parādīt, to, ka mežs ir ilgtermiņa uzņēmējdarbība, kas ir stabila un ienesīga.

Pagaidām apvienoti tikai Kurzemes meža īpašnieki - ko darīt citiem novadiem?

G.R. Plānots ar Kurzemi sākt, jo, lai arī Latvija ir maza valsts, lai no Alsungas aizbrauktu līdz Madonai kādu jautājumu kārtošanā nepieciešamas piecas stundas. Mēģinot aptvert kaut ko ļoti apjomīgu, ir lielāks risks pieļaut kādas kļūdas.

Ja gadījumā neveidosies līdzīgi uzņēmumi, piemēram, Zemgalē, pieņemu, ka varētu izvērst darbību arī tālāk. Kad pērn pavasarī izveidojām mājaslapu, lielākā interese bija tieši no Vidzemes, tā ka domāju, ka tur agri vai vēlu būs kooperatīvs.

Vai izdosies iepirkuma cenās konkurēt, piemēram, ar LVM?

A.O. Tāds ir mērķis. Viens no galvenajiem amatiem būs pārdošanas menedžeris, kura pienākums būs izvērtēt izdevīgākos koksnes pārdošanas ceļus.

Kā raugāties uz meža sertifikāciju?

G.R. Esmu iepazinies ar abu sertifikātu standartiem. Domāju, ka agri vai vēlu iesim PEFC virzienā. Tā ir vien no lietām, kur var noderēt kooperatīvs, jo iespējams izveidot vienotu lielu sertificēšanas grupu, kas ir izdevīgāk. Ja to dara viens īpašnieks, tur nav ekonomiskas loģikas.

Informācijai: