"Cimds ir nomests, un Latvijai uzticamo pilsoņu goda lieta ir cimdu pacelt," savā rakstā par referendumu laikrakstā "Diena" norāda dzejniece Māra Zālīte.

"Svarīgi saprast, ka krievi Latvijā nav norobežota minoritāte, kuras lingvistiskā identitāte kaut mazākajā mērā būtu apdraudēta. Krievu valodas telpa, pateicoties masu informācijas līdzekļiem, brīvi savienojas no Ventspils līdz Vladivostokai. Krievu valodai ir vislabākās nākotnes perspektīvas. Latviešu valodai kā simtkārt mazākai tik lielas drošības nav," uzskata Zālīte.

Dzejniece jautā, kā Latvijas krievi pieļauj, ka ar viņiem manipulē kāds Vladimirs Iļjičs, kurš sevi dēvē par nacionālboļševiku? "Pārtulkojot Eiropai saprotamā terminoloģijā, šo ideoloģiju sauc par neonacismu. Tā ir noziedzīga un demokrātiskās valstīs aizliegta. Pat atribūtika un stils nekaunīgi demonstrē atsauci uz nacismu un staļinismu.

Tāpat gribētu jautāt - kā Latvijas vara pieļauj, ka valsti mēnešiem ilgi kā dresētu sunīti dancina jau minētais neonacists? Tā vien šķiet, ka šī cilvēka klātesamība Latvijas politikā jūtama daudz spēcīgāk nekā, piemēram, Valsts prezidenta klātbūtne. Aicinu prezidentu uzdot sev jautājumu, kas savulaik bija aktuāls arī iepriekšējam prezidentam, proti, - kas es esmu? Ierēdnis vai valsts līderis? Cilvēks ar lielāko pensiju vai cilvēks ar lielāko atbildību un ietekmi? Kas ir Valsts prezidenta proponētā nepiedalīšanās referendumā? Pārprasta neitralitāte vai - kas?

Vai Bērziņa kungs saprot, ka referenduma rezultātus gaida gan draugi, gan ienaidnieki tuvās un tālākās ārzemēs? Ka to pilsoņu skaits, kas būs pret divvalodību, būs kā lakmusa papīrs daudziem secinājumiem. Piemēram, cik vitāla un pastāvēt griboša ir latviešu tauta. Vai pasaulei jārēķinās ar latviešiem? Ja pret nobalsos miljons pilsoņu, tad jārēķinās. Ja daži simti tūkstoši, tad - Dievs ar tiem latviešiem!"(..)

"Bērziņa kungs, tirgū iepērkoties kā privātpersona, protams, var runāt, kādā valodā vien vēlas, taču kā Latvijas Republikas prezidentam viņa pienākums vienmēr un visur ir lietot tās valsts valodu, kuru viņš pārstāv," norāda dzejniece. "Tas pats attiecas uz visām citām valsti pārstāvošām dažāda ranga personām, kas uzstājas masu medijos. Ir nožēlojami skatīties, kā valsts vīri un sievas krievvalodīgajos medijos paši zāģē sev kājās. Kā stostās un stomās, un neatrod pareizos vārdus. Nespēj precīzi formulēt domu. Vai tiešām viņi nesaprot, ka diskusijā ir jau iepriekš zaudējuši, «nasing špešel» līmenī runādami krievu valodā?

Slikta krievu valoda rada pamuļķīgu iespaidu, neraisa cieņu ne krievos, ne latviešos. Nav itin nekādas problēmas tehnoloģiju laikmetā veikt kvalitatīvu tulkojumu subtitros, aizkadra balsī. Problēma ir citur - cerībā pielabināties, nozvejot kādu lieku balsi. Problēma ir pašcieņas un pašapziņas trūkums.

Problēma ir postpadomju inerce. Summējoties atsevišķu indivīdu problēmām, tiek barota divvalodība. Tas nav valsts interesēs. Ne tikai dažs labs krievs vēl nav sapratis, ka dzīvo Latvijā, nevis Krievijā, arī dažs labs latvietis nav sapratis. Varbūt vajadzīgs kāds normatīvais akts, bet vai nav pazemojoši, ka Latvijas amatpersonām, latviešiem, gandrīz ar varu jāspiež runāt latviski?" vaicā Māra Zālīte.

Avots-Diena